Bulgārijas vasaras sākums Maijs 23, 2012

Ceļš sākas ar tikšanos ar manu bulgārieti (kurai es ar jūtos kā EVS krustmamma) Lauru, kura tikko svaigi ir atgriezusies no Bulgārijas.Emociju, laimes, sajūsmas pilna un ar starojošām, mirdzošām acīm un smaidu līdz ausīm. Tik kolosāli bija Tevi satikt, un zini, es jau gaidu, kad būsi Varnā augustā! Ierakstu jau kalendārā!;)

Un mans satraukumus, mana nepārtrauktā domāšana kā būs, kā nebūs, tiek aizslaucīta kā nebijusi! Tagad zinu, cik liels piedzīvojums man tas būs, lai gan viss zināms, vieta, cilvēki ar, bet tomēr atkal jāpārkāpj kaut kādām robežāms evī, galvā utt, un jādara, jācīnās, jāpierāda sevi un sev, cik lieliska es esmu, cik daudz es varu! Cilvēks mācās tikai darot un šis ir vēl viens sākums kaut kam jaunam, bet kaut kam nākoteni. Jo redz, es braucu ārā no Latvijas un priecājos, cik te ir skaisti. Es zinu, cik zaļi kalni mani sagaidīs Slovākijā, Ungārijā, Serbijā un Bulgārijā, bet nekas nevar būt tik skaists kā mūsu tikko sadīgušie labības lauki, saulani košie rapšu lauki, ceriņi, ziedošās ābeles. Mūsu līdzenumi ir tik skaisti! Es gribu te atgriezties un dzīvot. Te ir mājas, es to jūtu. Ne velti pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks.

Tādēļ tagad visas vasaras laikā es baudīšu ko dzīve man sniedz, jo kad tad vēl es skriešu? Zini Anete, es tiešām neesmu izskrējusies! Tagad to darīšu un nodošu pa bundžām. Piedzīvojumos ir tā dzīves sāls. Baudīšu ik mirkli ar smaidu sejā! Vasara būs pozitīvisma pilna. Ticu un ceru, ka tā būs!:)) Un ticu, ka tā nāk ar piedzīvojumiem, kurus nemaz negaidu!;)

Iebraucam Lietuvā un jā, nevaru sagaidīt mirkli, kad Katowice Polijā tikšos ar mīļo Kasia. Jau tagad no laimes nezinu kur likties!!!!:)))

Ak mājas, tiksimies rudenī, kad Tu birdināsi šīs skaisti, sulīgi zaļās lapas, ko jau Sala kungs būs pārvērsis košum košās krāsās! Gaidi mani mājās, Latvija! Gaidi ar saviem pārsteigumiem, ar saviem piedzīvojumiem!:) Bučas!:)*

…

Esmu jau Varnā. Vakar vakarā beidzot ierados. Piekusums nemaz tik liels nebija, bet visam punktu pielika pēdējās 6h autoubā līdz Varnai. Bet ceļš bija lielisks. Dabas skati, ko var baudīt pa logu, kas tiek atņemts lidojot – jo cik tad var skatīties uz tiem pūkainajiem mākoņiem? Vajag tak arī zaļo zāli un klinšainos kalnus.

Katovicē uz 5 minūtēm satieku savu mīļo polieti Kasia – abas tik laimīgas, necerēta tikšanās!:) Pāris vārdi un smaidi un atkal jāšķiras! Tad lai nav tik garlaicīgi, beidzot pievēršos priekšā sēdošajai meitenei, kura arī brauc no Rīgas. Un re, izrādās arī viņa brauc uz Bulgāriju un tālāk pat uz Varnu Erasmus praksē!!!;) Lieliski! Visu ceļu stāstu un tieku izprašņāta par Bulgāriju un Varnu un man tik to padod – stāstu cik vien varu un ko vien zinu! Savus ieteikumus, savas domas utt. Un re, mums abām būs katrai sava latviete te ar ko parunāties!;) Tā nu ceļš paiet daudz, daudz ātrāk!

Skaistie Slovākijas kalni un pilis dažādos pakalnos liek acī mirdzēt- skaista tā daba mums apkārt! Austrija, Ungārija, Serbija un tad jau iestūrējam Bulgārijā. Prieks kur tu rodies!? Te,te!:D

Sofijā sagaida jau pāris draugi un mums ir pāris h lai paklīstu apkārt, paēstu, parunātos!:) Dikti forši atkal tā smuki runāties bulgāriski, liekas, ka sevišķi neķeras, par ko lielais prieks!

Vakarā ap 22:30 iebraucu Varnā. Pa ceļam autobusā jau esmu satikusi arī Jonny no Vācijas, kurš ir brīvprātīgais Varnā, nu ceļš nemaz nav vientulīgs. Varnā tieku sagaidīta un, protams, ar Laipni lūgta! jeb Dobre došla!:D Un esmu savās otrajās mājās. Laba sajūta, laba!:)

Sūtu jums sauli (nē, te vēl pat nav karsti, laikam jums šobrīd pat ir siltāk) un apskauj!:)*

Lindii

 

Atkal ceļš ved uz priekšu Maijs 14, 2012

..ar galamērķi Bulgārija. Neticami! Lai gan, ko tur neticēt. Pati meklēju iespējas un re, dabūju. Un cik mēs jocīgi cilvēki esam – dabūjam un tad domājam vai vajag! Ko darīt, vai pareizā izvēle, vai es nenožēlošu, vai es drīkstu atkal visu pamest? Daudz muļķīgi jautājumi. Bet mani neatstāj domas par to, cik gan šī pasaule ir liela, cik daudz iespējas tā mums sniedz un mēs esam patiesi lieli muļķi, ja neizmantojam ne daļiņu no tā visa. Tādēļ es negribu būt daļa no masas, kas skrien tikai pēc  naudas, tikai pēc varenības. Jā, arī man ir būtiski labi dzīvot, bet vēl svarīgāk ir būt laimīgai savā dzīvē. Un iegūt ko vairāk, ko ar naudu nopirkt nevar. Mirkļi, sajūtas, draugi.. Dzīves bagātība ir piedzīvotajā.

Es apņemos ne mirkli šīs vasaras laikā nenožēlot to, ko daru un darīšu. Baudīšu mirkli, atdošu sevi simtsprocentīgi, mācīšos, gūšu pieredzi kādu vien varu un došu citiem to, ko varu un gribu dot. Jo tikai dodot, mēs iegūstam paši.

Un es zemapziņā jūtu, ka būs lieliska vasara, jūtu, ka iegūšu daudz. Un jūtu, cik mierīgu prātu braucu. It sevišķi, ja daudz ko atstāju laika un Dieva ziņā. Kā būs būs. Jo zinu, ka labi būs. Braucu taču uz otrajām mājām.

SUMMER LOVE / ISN’T THAT INTERCULTURAL EDUCATION TOO. Losje

В живота си.. Maijs 6, 2012

В живота си, първо ще се срещнеш с този, когото обичаш най-много и ще научиш какво е усещането да си влюбен. Понеже вече знаеш как се усеща любовта можеш да откриеш този, който ще те обича най-много. След като си обичал и са те обичали вече ще знаеш от какво имаш най-много нужда. Тогава ще намериш човекът, който е най-подходящ за теб и с когото ще можеш да споделиш остатъка от живота си. За съжаление, в истинския живот тези тримата не са един и същ човек. Този, когото обичаш най-много, не те обича. Този, който те обича най-много, не е този, когото ти обичаш. А този, с когото прекарваш остатъка от живота си не е нито този, които те е обичал най-много, нито този, когото ти си обичал най-много. Той е просто човекът, който е бил на точното място в точното време.

Vilciens kā iedvesmas avots Marts 19, 2012

Pēdējās reizēs, kad braucu uz Rīgu vai mājās no tās, ikreiz manī rodas iedvesma ko uzrakstīt. Apsveru domu, ka nākošreiz vienkārši jāpaņem kāda kladīte līdzi, lai nav jāapskribina dzeltenās lapiņas. Lai gan, dzeltenajām piezīmju lapelēm ar savs šarms. Kā reiz šodien sāku lasīt kādu grāmatu Sergejs Mamontovs “Tici sev” un tur ar bija minēts – ieviest kastīti, kurā pēc dienas beigām sasviest mazos pierakstus, ar interesantajiem atgadījumiem, kas notikuši un tad pēc kāda laika tos pašķirot, palasīt, kas tad bijis, kas noticis. Liekas, ka es to ieviesīšu. Bet pēc Rīgas braucieniem tiks garāk rakstīt te. Vēl daži stāstiņi stāv no ziemas nepārrakstīti, hmm. Varbūt vēlāk.

Bet šodiena. Diena lieliska, brauciens uz Rīgu tikšanās ar Ilzēm un kārtīga izēšanās, kad beidzot saņēmāmies nomainīt Gan Bei pret Tokyo city. Jāsaka, ķīniešu darinātie sušī garšo labāk, nekā mūsu balto bāliņu rokām darinātie. Bet mūs pievilina kvantums, nevis kvalitāte! Dubults garšo labi!:P

Bet stāsts ir par braukšanu mājup. Protams skrējiens uz vilcienu un tad brīvas vietas meklēšana. Apsēžos blakus kādai sievietei, kas lasa krievu žurnālu un pretī sievietei, kuru jau sejā zinu, ka arī krieviete un ka no Ogres. Tautībai te nekādas nozīmes. Paņemu grāmatu (iepriekš minēto), uzlieku arī mūziku austiņās un dodamies ceļā. Pēc brīža secinu, ka jāslēdz vien ārā būs mana mūzika, lai varu iedziļināties grāmatā. Bet pa vidam dzirdu citus trokšņus un redzu – priekšējā sieviete sāk spēlēties ar savu telefonu, kurš, protams, ir iPhone vai kas līdzīgs un, protams, viņai ir aplikācijas ar mūziku, tad kaķis ar murrāšanu un runāšanu un šādi tādi nieki. Ak, un tad sākās. Blakus sieviete dīdās, var just, ka nepatikā. Pagriežos pa kreisi, tur meitene un kāds vīrietis līki no smiekliem! Un tikai nedaudz trūka, ka es ar būtu sākusi pilnā balsī smieties! Ķiķināt jau sanāca pamatīgi! Nervozā sieviete gan izkāpa ārā, redz, neizturēja, haha!:D Bet sieviete turpina spēlēties ar to kaķi telefonā.. Un visiem jautri. Ilgi gan tas neilga, pati izbeidza visus uzjautrināt, bet.. Man bija tāds patiess prieks, ka gan es, gan lielākoties visi mums apkārtējie to uztvēra ar humoru, nevis sāka protestēt. Tāds pozitīvisms virmoja gaisā! Un re, prieki par maziem niekiem. Protams, ja es lasītu kādu dziļu grāmatu vai šī sieviete būtu turpinājusi spēlēties visas 45 minūtes līdz Ogrei, diezvai es ar būtu priecīga. Bet šovakar tas bija kā reiz, pozitīvisms!:))

Un tad nāk lielā kontrole un arī es, kā vienmēr kaut kur nobāzusi biļeti, sāku jau stresot un tad pamanu tās stūri lienam ārā no grāmatas. Un atceros, kā sen sen jau atpakaļ palīdzēju kādai sievietei atrast biļeti pēc viņas pamatīgā stresa pārrokot 100x somu, maku, kabatas un ko tik vēl ne un biļeti tā arī neatrodot. Bet tā turpat vien bija, līda ārā no žurnāla lapām, ko sieviete pirms tam lasīja. Parādīju un jutos priecīga palīdzēt. Vienmēr man tādas spējas atrast visiem lietas, kas stāv viņu degunu priekšā, bet paši neredz. Talants?:D

Vienmēr Marts 16, 2012

Vienmēr.

Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.

Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.

Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.

Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.

Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.

Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.

Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.

Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

/Egils Lukjanskis/

Brauciens uz otrajām mājām. Bulgārija februārī. Marts 16, 2012

Tas bija ļoti pat plānoti. Toreiz dienā kā šodiena, kad mājās neesmu kā savās mājās, bija otrie Ziemassvētki un tikai pieņemts lēmums pirkt ātri biļeti, jo nevaru te izturēt. Toreiz spontāni, bet tomēr plānoti tika nopirkta biļete uz 18. februāri ar galamērķi Bulgārija! Arī bulgāru māsa Amerikā sasparojās, kad pateicu: viss, man jau ir biļete, pērc Tu arī! Depresija man te, viņai tālajā Amerikā. Un tad sākās gaidīšanas laiks. Un plānošana, un domāšana kā būs atkal esot tur, manā bulgāru ģimenē. Bez vecajiem EVS draugiem, bet tomēr ar saviem vistuvākajiem. Kādu laiku biju tikai ar vienvirziena biļeti..jau jokoju, ka uz palikšanu. Nu, gandrīz vai! Bet tomēr nē, tiku arī pie atpakaļceļa biļetēm, tā lai visiem mierīgs prāts!

Pirms braukšanas vispār nebiju runājama, laikam jau tad lidoju. Pavisam maz, pavisam maz atlicis! Un apziņa, ka mani tur gaida, cēla spārnos. Un tad pa galvu pa kaklu, pa pusei aizmirstot lietas, ko ņemt līdzi, ko izdarīt te, un es biju gatava braukt.

18. februārī agrais cēliens un referendums! Biju laimīga, ka vēl paspēju izpildīt savu latvietes pienākumu! Un tad 11:00 no rīta devos ceļā, lai jau brīnumainā kārtā pusnaktī ielidotu Sofijā (citas reizes tas prasīja DAUDZ reizes vairāk stundas, kad biļeti pirku es, nevis Eiropa:D).

Pa ceļam Frankfurtes Hānas lidostā izlasu grāmatu “Kurš nočiepa manu sieru?” un visu laiku mēģinu sevi motivēt un virzīt turp, kur ir labāki sieri, pat ceļš turp būs grandiozs, cik piepildīts būs atradums! Izlasi grāmatu!;)

Protams kā vienmēr šī lidosta sagādā man tikai problēmas. Ja Rīgā piever acis, tad muļķie vācieši ir tik strikti, ka man nākas samaksāt 30eiro un nodot rokas bagžās somu bagāžā! Grrr! Labi, nākošreiz es vairs neriskēšu. Vai vismaz pirkšu biļeti ne caur Frankfurti. Atpakaļceļā caur Dortmundi vācieši neko vispār nesvēra!:@

Un te nu es esmu, pusstundu gaidu bagāžu un nezinu, kurš ir ieradies mani sagaidīt: visi vai tikai daži! Un izrādās, ka tikai viena draudzene, bet es biju cerējusi sagaidīt pūli, jo visi tak bija Sofijā! Grr! Neliela vilšanās, bet nu, daudz jau es ar gribu!:D Prieka izsaucieni, apskāvieni, smaidi, smiekli un prieka pilna tikšanās!:)) Un tad, brauciens uz centru un pirmo bāru, kur jau visi pārējie sapulcējušies! Vājprāts-smiekli, smaidi un asaras! Tāds emociju vilnis!!! Vienkārši kritu no kājām nost, vaigi sāpēja no smaidīšana! Un tāds prieks!!!! Esmu atkal mājās!

Un tad sākās HARDCORE! Katru dienu ritms tāds: vēla iešana gulēt, vēla celšanās, vēlas brokastpusdienas, vēlas vakariņas, iešana laicīgi ballēties un atkal vēla iešana gulēt. 9 dienas no vietas!:D

Pirmās divas naktis paliekam Sofijā pie draugiem. Manā pirmajā dienā Sofijā, dodamies pastaigā pa pilsētu, kur sākas pavasaris: kūst lielais sniega daudzums. Peļķes visur, kājas izmirkušas, bet mēs neesam apturam, lai vēl uztaisītu sniega enģeļus! Pirmais man šogad!:D

Sofijas draugi ieved mūs Sofijas kultūras, mūzikas, bāru nakts dzīvē. Un otrā nakts atkal tāda kā pirms gada, kad ar labāko draugu viens otram kratam sirdis.. Laiks nav neko izmainījis…

Pirmdienā jau laižam uz Varnu, kur mūsu brazīļu draugs ir uzrīkojis Karnevālu un tur brālim obligāti jābūt DJ lomā un mēs ar Magi esam galvenās viešņas, tikko svaigi ieradušās. Sapucētas par godu karnevālam, ierodamies un atkal kritieni ap kaklu, smaidi, priecīgas sajūtas, līksmība. Laikam šī bija labākā ballīte visas nedēļas laikā. Kolosāli izdejojusies, izmējusies! Laime pilnīga! Un viss brazīļu ritmos!:))

Uz pāris dienām dodamies ciemos uz Dobriču, kur dzīvo draugu vecāki. Tad nu tur kārtīgi tiekam pabaroti, apčubināti. Kā jau ģimenē.:) Patiess prieks, ka pazīstu šo ģimeni, kas ir mana otrā ģimene Bulgārijā. Bez viņim nebūtu tas viss iespējams…

Un tā laiks iet un iet un dienas skrien..neko prātīgu tā arī nedaram, visu laiku tiekamies ar draugiem, visu laiku ballītes..beigās jūtos izsmelta, nespēju ne domāt, ne runāt… liekas, ka pa 5 mēnešiem esot mājās esmu atkal palikusi mierīgāka, vasaras trakums izdzisis. Un ļoti žēl ka tā. Pirmajās dienās, gan vēl bija, bet pēc tam..negulēšana un neveselīgais dzīvesveids noveda līdz galam! Spēku izsīkums! Bet nu tiešām, cik tad var!?:D

Un tad jau jāplāno došanās prom.. esmu uz došanās prom un palikšanas robežas. Jāsaka, ka vēl joprojām īsti nesaprotu, kas ir vajadzīgs man un kas nē, kas ir labāks un kas nav. Brauciena mērķis bija atrast risinājumu manai tālākajai darbībai, eksistencei.. Nedaudz laikam atradu, bet ne līdz galam. Tagad jācer, ka šī nedēļa ieviesīs skaidrību!

Ēdam vakariņas un gandrīz nokavējam autobusu uz Sofiju!:D hahah, tas tik būtu vareni, ja nokavētu!:D Bet nē, paspējam 5 minūtes pirms izbraukšanas! Unikāli!:D Un pirms iekāpšanas drauga teksts: nu tikai neburiet drāmu! Patiesi atbilda visas nedēļas aprakstam!:D

Un tālāk mans ceļš ved uz Viļņu, kur beidzot apciemoju draudzeni no pagājušā gada, viņa bija Erasmusā Varnā. Lieliska atkalredzēšanās. Mājīga uzņemšana aukstajā Viļņā(jāsaka, ka pēc +10 un vairāk, -5 grādos salu kā prusaks), nākošās dienas pastaiga pa Viļņu un jaukas atmiņas, kad biju tur vasarā pirmo reizi. Tagad zini, ka tur ir tiešām smuki un drīzumā būs jāatgriežas vēlreiz. Varbūt ar draugu Alberto, kurš jau pamazām taisās uz Baltijas valstīm. Tad gan nedēļu ar stopiem te pabraukāsim. Un Tev ir mūs jāpaņem, ja redzēsi uz ceļa!:))

Un liekas, ka šis nrauciens ir pielicis punktu. Sava veida finiša punktu Bulgārijas stāstam. Nevar jau laikam skriet pa priekšu, bet, tas kas ir bijis, tas ir beidzies, bet tas, kas būs, tas būs jauns Starts! To apzinoties vieglāka un mierīgāka sirds paliek. Palaižot šādas domas kosmosā, tās nāk arī atpakaļ. Ar visu to labāko!

Un šeit mūsu topa dziesma visu Bulgārijas brauciena laiku:

Attālināšanās/Tuvošanās Februāris 12, 2012

Visur nav iespējams būt, bet tāda skumja sajūta pārņēma mani. Es tiešām esmu attālinājusies. Gads bija tik garš laiks. Tajā laikā spēj kļūt aizvien tālāks un tālāks un tālāks.. Un atgriežoties vai iespējams nokļūt tādās pašās attiecībās, kādās bijām pirms gada vai vēl ciešākās? Nē, nav iespējams. Viss ir mainījies un it īpaši mēs. Nav ko sapņot, laiks uz vietas netāv. Un mums katram ir savas dzīves vērtības, savi mērķi un mēs uz tiem ejam vai stāvam uz vietas. Es atgriezos pēc gada un iegāju ikdienā, kas bija senāka par gadu. Pagriezu laiku gadus divus atpakaļ. Un sajutu tikai un vienīgi emocionālu sagrāvumu. Tik ļoti gribējās augt līdzi laikam un visam, kas notiek apkārt. Un te jāsaka, ka es augu līdzi visam, kas notika Bulgārijā, bet ne mājās Latvijā. Līdz ar to man šis gads it kā nebūtu bijis. Bija, tikai citur. Un tagad tā rakstot un apsverot domas, vai tad es ko esmu zaudējusi? Es joprojām esmu latviete, vēl joprojām mīlu savu zemi, savu kultūru un vienmēr to nesīšu visur, kur speršu savu kāju. Nē, manī nav nekas mazāk nekā Tev vai Tev. Manī ir divas pasaules, līdz ar to divas mājas. Un es esmu bagāta ar to, kas man pieder.

Mēs nekad nespēsim būt divās vietās vienlaicīgi. Nav ko sūkstīties par to ko nevari mainīt (šāda bija man doma iesākot šo rakstu:D). Jābūt pateicīgiem par to, kas mums ir! Jānovērtē un jāpriecājas! Vienam ir ģimene, vīrs, bērni, citam lielisks darbs un lielisks dzīvoklis. Bet man.. bet man ir divas kultūras, divas mājas, dzīves pieredze ārpus Latvijas, draugi, kuri mīl un gaida atgriežoties Bulgārijā. Un man ir sapņi kurus īstenot!

Kad ir mērķi, ir skaistāk dzīvot. Februāris 11, 2012

Un ne tikai. Ir vieglāk. Jo zini uz ko tiekties, ir kāds grūdējspēks jeb drīzāk vilcējspēks, jo tas Tevi velk uz priekšu līdz sasniegsi visu, ko kādreiz esi sapņojis, cerējis, gaidījis. Velk uz visu mūžu loloto sapni. Un tad Tu ar smaidu ej uz priekšu, jo zini, ka priekšā Tevi sagaida kas unikāls! Un zini kāds ir saviļņojums prieks par savu padarīto darbu? Saldi, tik saldi augļi. Vajag tiekties uz tiem, jo pēc tam varēsi šos augļus baudīt ar smaidu uz lūpām, ar patiesu laimes pielietu sirdi, par to ka IR. Ir paveikst daudz un esi sasniedzis savas dzīves mērķus, savus sapņus.

Un es to daru. Eju uz priekšu un zinu, ka visu paveikšu! Viss man jau tagad izdodas! Tagad un šajā brīdī! Un tālāk būs vēl skaistāk! Kolosāli!:))

Lai Tev brīnišķīga nedēļas nogale un savas sirds ielīksmošana!:)

Latviešu vakariņas Bulgārijā Februāris 9, 2012

Un līdz ar to, ka 18.02. braucu uz Bulgāriju, visu laiku domas galvā šaudās, ko lai latvisku pagatavo. Ķiploku grauzdiņi ir jau ēsti un ir lielā cieņā, bet tikko tika atkal pasūtīti no brazīļa puses, līdz ar to, būs vien jātaisa!:D Un laikam labākā draudzene ar nav ēdusi. Labi viens ir. Tad man būs piparkūkas pašceptas, kuras tur arī tiks ceptas, jo mīkla man ir pašmāju gatavota un vedīšu to turp. Un visādi citādi Laimas našķi un Latvijas Melnais balzāms. Bet laikam šim visam klāt neies vārīti kartupeļi, siļķe un biezpiens!:D Varbūt jāpaliek pie domas par kartupeļu pankūkām. Hmmm. Varbūt Tev ir kāda cita ideja???:D

8. februāris, 2012 Februāris 9, 2012

Beidzot atkal esmu sākusi rakstīt. Vakar man atgriezās čakra, kā smejos!:D Iepriekšējā dienā tiku līdz bibliotēkai, lai izrunātu EVS pasākuma detaļas un izdomāju arī beidzot paņemt grāmatu un pamēģināt lasīt, kas man jau nav izdevies ilgāku laiku. Laikam jaunībā (hahha) izlasīju pietiekoši daudz, ka prāts un acis tagad neņem pretī neko vairāk par interneta resursiem, 140 zīmēm twitterī vai FB sienas ierakstiem. Tā, kā baidījos uz ko iegrābties un baigi riskēt,  jo nevar jau zināt kā m,an veiksies atkal ar to atsākšanu lasīt, tiku līdz plauktiem pie ārzemju literatūras un kā nemainīga vērtība, kur diez vai ir īpaši cerība nošaut greizi, mana roka ķērās pie Koelju “Zahir”. Un laikam greizi nenošāvu. Vakar līdz Rīgai jau biju iekritusi visai dziļi grāmatas saturā. Un ar neizsakāmu sajūsmu pieķēru sevi pie domas: es atkal lasu!:))

Rīgā bija paredzētas divas jaukas tikšanās-ar vienu labu draudzeni un viņas lielo, smuko punci! Jāredz vēl, kamēr mazais tiek pasaules gaismā! Tāda jauka, mīļa pasēdēšana.

Un tad vēlā exEVS tikšanās ar Anniju, Lindu un Zani, kad tiekāmies Tokyo city un tikām pie sušikiem! Jāsaka, tagad Gan bei savu kāju nesperšu, jo te sušī ir lielāki un ja vēl ņemot vienus otrus dod bez maksas, tad kur vēl cita doma, ka te var tikai un vienīgi pārēsties sušikus!!??:P

Tik forši satikt meitenes un uz riņķi parunāt kā tad kurai klājas: kādi darbi, kādi projekti. Kā redz tikušie pie darba var sākt čīktēt tik pat ļoti kā tie, kuri sēž bez nodarbes, kas nestu dzīvei nepieciešamos līdzekļus. Plāni par nākotni, par tuvāko laiku.  Stāsti par CauchSurfing piedzīvojumiem un izlemts vienu otrdienu doties uz Rīgas couchsurferu tikšanos.:))

Un tad jau vēlais ceļš mājup ar Zahir un Laimas šokolādi ar granātābola krispiem. Kā pirms gada. Jo ap to pašu laiku, ap 22iem vakarā man ir svētki. Pirms gada ceļā no Latvijas-Briseles ierados Varnā un man bija uzaicinājums doties ciemos uz mājām pie nepazīstamiem cilvēkiem un bulgāru vakariņām. Protams! Es ne gulējusi, piekususi, vēl nedaudz slima, paņēmu to pašu tikko atvesto šokolādi un devos ciemos. Un satiku nu jau savus labākos draugus. Atceros kā šodien cik gardi bija ēdieni, cik piedzēries namatēvs, cik ļoti visiem garšoja šokolāde, ko viņi atceras vēl joprojām, cik smieklīgi bija, kad ar brazīļu puisi sāku runāt angliski un viņš tik purina galvu un saka bulgāriski: Es neko nesaprotu! Lūdzu runā ar mani bulgāriski! Protams, man neizmērojams šoks. Jāsaka, ka no šīs dienas es arī izvēlējos runāt tikai bulgāriski, par ko neizsakāms prieks. Gada diena!:) Tādēļ ne velti jau pēc 9 dienām būšu Bulgārijā. Februāris ir mans mēnesis!:))

Un jā, un pa ceļam man atvērās arī tā rakstīšanas čakra, kad aprakstīju n-tās lapiņas..tagad tikai jāapdarina tas viss un jāieliek vēl kāds ieraksts. Ar šo roka jau būs iesildīta un prāts ar sāk darboties! Laikam no svaigā, aukstā, spirgtā gaisa!;)

Lai jums saules pilna diena! Un šeit karnevālu ritms, lai arī skanīga ceturtdiena!:)) Jo dzīve taču ir viens liels karnevāls!:))